Beigušās kino biļetes

Arī šīs brīvdienas pavadījām vasaras mājās Cuernavacā un došanos uz turieni es vienmēr gaidu ar lielu prieku, jo tur termometra stabiņš vienmēr ir tuvu, tuvu (naktī) un diezgan daudz pāri (dienā) divdesmit grādu atzīmei. Bet manas problēmas ar lietus dieviem vēl nav atrisinātas un arī tur debesis klāj gandrīz nesaraujama pelēku mākoņu kārta. Toties ir silti! Sestdienu nodzīvojam pa mājām, galu galā pārbrauciens pār kalniem mani joprojām apgādā ar regulārām galvassāpēm vismaz pāris stundas pēc ierašanās vasaras pilsētā. Uzņemos pusdienu gatavotāja pienākumus un mazliet iemarinēju vistiņu un uztaisu zaļos salātus. Jāsaka, ka pēc mana pirmā gastronomiskā kultūršoka, es vienmēr ar prieku gatavoju to, kas man garšo. Un to, kas ir vairāk kā liellopu gaļa ar sarkanām sardelēm, ietīta tortiljā. Ģimene saka, ka es būšu ievazājusi veselīgu dzīvesveidu. A, bet es domāju, ka visas tās sodiņas, ko viņi patērē ikdienā, uz neko veselīgāku, kā mazāks gaļas patēriņš, nenorāda. 

Iepriekšējais barbekjū (pietrūkst sarkanās sardeles tikai) - katram paredzēti 2 gab.

Tad es drosmīgi ieģērbjos savā peldkostīmā, uzjaucu citronūdeni (bez cukura, iedomājieties?! Jo reāli, kā var dzert kaut ko, kas nav salds.. vai nav sodiņa, koliņa, spraitiņš?!), paķeru pludmales krēslu un domāju mazliet sasildīties saulītē. Īss gan tas prieks bija, tik īss, ka es pat vēl joprojām neesmu kārtīgi izmēģinājusi jauno baseinu. Zinu tikai to, ka kājām ūdens ir par aukstu, ja nav saulītes. 

<- Man pie kājām sākas bedre (kāpēc, par to lasīt uz beigām)

Un tad mēs turpinājām savu Dr.House maratonu, kamēr ārā zibeņoja zili lillā visas debesis. Un pērkons bija tik skaļš, un māja drebēja. Bet zibens reti kad trāpot kādā savrupmājā, tā es sevi mierināju.

Svētdiena bija tikpat mākoņaina, tāpēc izdomājām, ka jānoskatās jaunā meksikāņu/argentīniešu kopražojuma komēdija. Jāsaka, ka pieredze Francijā mani nebija izmācījusi kārtīgi – vietējās komēdijas būs ļoti maz smieklīgas kārtīgai latvietei. Kinoteātris tālu, sakāpjam mašīnā, divu meksikāņu un vienas latvietes sastāvā un šķērsojam pilsētu. Kinoteātri arī te visbiežāk ir lielveikalos. Visi ar saviem džipiem smuki sabrauc, lielajā iepirkumu centrā tomēr nemaksā par stāvvietu un dodas izklaidēties. Parasti par stāvvietu ir jāmaksā, pat pie vietējiem Rimi un citiem veikaliem gandrīz vienmēr ir maksas stāvvietas. No eres tu, soy yo (Tā neesi tu, tas esmu es) prasām trīs biļetes, samaksājam, bet biļetes meitene nedod. Saka, ka pie šī lodziņa biļetes beigušās. Hm, līdz filmas sākumam tieši 40 minūtes. Kad gribam iet uz zāli, lai pasaucam meiteni, viņa pateiks, ka mēs samaksājām. Mēģinām pārliecināt viņu vismaz uz kādas lapiņas to uzrakstīt, jo te kino biļetes nav lēts prieks. Meitene ietiepīga – atcerēšoties.

Sasaldētā jogurta jeb jogurta saldējuma laiks. Laikam pats garšīgākais sīkums, ko esmu atradusi šai zemē. Mazliet skābens un ar divām piedevām pēc izvēles.  Un pēc reklāmām šķiet, ka arī viena no vienīgajām puslīdz veselīgajām precēm, kas meksikāņiem iet pie sirds. Un tad dzīvnieciņu veikals! Lai nu kā, te tos mazos suņukus nemoka, ar viņiem spēlējas un gandrīz visi vienmēr ir jau rezervēti. Es vienmēr eju papriecāties kā mazie kucēni kož cits citam ausīs un astēs.

Beigās ar biļetēm viss bija kārtībā, filma nebija pārāk liela komēdija, un brīvdienas bija siltas. Negribējās braukt atpakaļ uz lielo, auksto māju. Cuernavaca ir pavisam forša pilsēta!

ar daudz strūklakām

ekstravagantām dāmām, parasti zābakos

vabolītēm visur, visur

gājēju ielām

un tauriņiem pie mana loga :)

Tomēr visu skaistumu pabojā meksikāņu strādnieku nepārspējamais stulbums, neizdarība un vienaldzība. Tātad, vispirms uzbūvē baseinu, tad, neizmazgājot un nepārliecinoties, ka viss ir kārtībā, tiek salaists ūdens. Vēlāk top skaidrs, ka tīrāmā sistēma nemaz tik jaudīga nav, ūdeni mainīt ir dārgi un ieteikts to ir darīt reizi 5os gados. Nu nezinu, liekas jau, ka varētu tomēr biežāk. Tad nu pēc divām nedēļām tiek uzklāts zālājs, jā, nu tā pa tādām strēmelēm. Zālājs skaists. Tomēr beigās izrādās, ka baseinā tomēr ir caurums. Atnāk vien čalis (kamēr mēs visi bijām prom) izrok caurumu, izārda zālāju (kurš vēl nebija ieaudzis) un izbraukā zālāju, kas atrodas iebraucamā celiņa malā. Par to neviens netiek sodīts, visi ir mazliet dusmīgi. Mēs ar Aldo dodamies uz veikalu un mums palūdz nopirkt koliņu strādniekam. Viņam vajadzēja ar mietu pa galvu, nevis koliņu!

Pagalms, kad neviens caurumu nebija atklājis

Tagad zālāja vidū ir liela bedre, viens cits un otra cits draugs strādniekam domā, ka caurums ir aizlāpīts. Un vēl kaimiņiene ik pa laikam palūr, vai uz piemājas ceļa nav atkal iztecējis baseina ūdens. Kundzīte manas nesimpātijas iemantoja brīdī, kad es plēsu no žoga nost vecos kokus. Neaicināta ievilkās sētā un sāka uzdot dīvainus jautājumus. Kad man apnika, teicu, ka nerunāju spāniski. Ar to nebija gala. Kā es varot nerunāt spāniski?! Un kas es vispār esmu?! Nu re, kā beigās izrādās viņa jau ir pati sevi uzaicinājusi uz nākamo pikniku.  :)