Diez kas var bút labáks ká piektdienas pēcpusdienā tikt piesédinátai pie telefonaparáta. Maz kas! Jo ir diezgan sarežģiti párstávét Starptautisko attiecíbu departamentu runájot valodá, kuru tá nopietni sáku apgút tieši divus ménešus atpakal. Séžu un gaidu.. Priekšá A4 lapas lielumá esmu sarakstíjusi visu, kas varétu noderét. Nezinu, kuriem ir vairák paveicies - man vai meksikáņiem - saprast es viņus tíri labi saprotu, bet skaņa no manas mutes nekádi nenák árá.
Tagad prátoju, ká pasútít sev jauku nozímíti, visticamāk no Eiropas. (Tulk. Neruná spániski!)
Vakardienus zilli lillá melnos zibeņus ir nomainíjusi saulíte ar baltiem mákoníšiem. Un izliedétás kurpes májás žúst, es dzeru téju lielos daudzumos un gaidu, kad bús trrrrrrr (zvans) vai káds gudráks darbinieks atpakal.
Starp citu, ne viss, kas no árpuses izskatás jauks un silts, ne vienmér iekšíņā ir táds pats. Ípaši cilvéku attiecíbas. Tá bija mana lieláká vilšanás kopš ierados šeit. Visur cilvēki mil un ir vienaldzigi vienādi.
Man iet diezgan labi, bet es kļūstu arvien aizņemtāka. Šonedēļ sāku strādāt kā praktikante CIDE (http://www.cide.edu.mx/presentation.htm) - Meksikas nozīmīgākais sociālo zinātņu, īpaši ekonomikas, pētījumu un mācību centrs/universitāte. Strādāju Starptautisko sakaru daļā un pagaidām darbojos ar informācijas meklēšanu par partneraugstskolām. Sākums diezgan grūts, jo jāceļas agri, jābrauc uz galvaspilsētu un tad vēlu un ilgi jābrauc mājās. Man uz vietas jābūt visas 8 h, bet tur ir iekļautas visas atpūtas pauzes, gan ēšanai, gan vienkārši slinkošanai. Vispár es strádáju diezgan átri, visi darbi liekas jau apdaríti ap kádiem 3iem, tad pati esmu paredzéjusi mácíties spáñu valodu, bet vél nav sanácis.
No ríta skatíjos ziñas - tika biedéti mílígie un vienkáršie mazliet apaļígie meksikáñi. Beidzot viñi ir pirmajá vietá pasaulé resníšu un aptaukošanás ziñá. (http://www.rnw.nl/espanol/article/méxico-primer-lugar-mundial-en-obesidad) Es jau to sen nojautu, reklámas sabiedriskajá transportá galvaspilsétá par to brídina diezgan nopietni. Manas lielás pusdienas maksā tikai 1 ls un ir diezgan daudzveidīgas - gaļa, makaroni/rīsi, salāti, saldais, un augļi un dzeramais. Paēst var ļoti labi. Galvenais, ka dárzeñi un augļi ir neierobezotá daudzumá, ja vien nav káds árzemju students, kas visu jau ir izgrábis.
Tá arí nav bijis laika uzrakstít, kas notika ar mani un cietumu, bet to es atstášu vél vélákam laikam. Tomér secinájums ir viens - vajadzéja tomér tur toreiz ést to papaiju, ko man laipni atnesa. Tagad jau esmu saradusi ar to kartupeļgaršu un édu labprát, tik medu gan nedaudz man prasás.
Pagāšnedēļ bijām pludmalē, Meksikas kreisajā krastā netālu no Akapulko. Melnais karodziņš netika noņemts un glābēji īsti nelaida iekšā údení. Jūra bija ļoti augstu, gandrīz pie pašas pludmales, visur bija sakabinátas zímítes, ka bístami ir tuvoties údenim. Es biju párgalvígs atpútnieks un pāris reižu arī man sanāca pariņķot pa vilni, jo nevarēju noturēties kājās :) Bet izmet krastá visus, tikai laicígi vajag sameklét zemi zem kájám un skriet árá no pludmales zonas, lai nesanák atkal aizpeldét prom.
Hotelis tāds nekāds, bet kā es noprotu, tad te servisa līmenis visam izņemot benzīntankus ir diezgan zems. Vienu dienu aizbraucām uz salu, jo tur bija domāts snorkelēt, bet tā kā vētras bija katru nakti, ūdens bija brūns un nekas nesanāca. Toties es aizāķēju aiz kājām zvejas laivu un mazliet paliku bez ādas. Mazliet vēl kājas muskuļi sāp, bet āda jau ir uzaugusi atpakaļ. Kopumā pludmalē bijām 3 pilnas dienas un atlikušās divas (apm. 7 h) bija jābrauc turp un atpakaļ.
Pirmajá diená tikko atbraukuši un sajutuši izsalkumu péc gará ceļa, gájám uz vienu no labákajiem restorániñiem. Hamburgeru restoránu. Neko, édu savu burgeríti un domáju, ká iepirkšos augļu veikalá, kad tiksim no turienes árá.
Tā kā es biļetes esmu nopirkusi decembrí no Kankūnas, tad otru jūrmalu apskatīsu pirms manas prombraukšanas. Tur ir gan mazāki viļņi, gan arī lietus sezona būs beigusies. Parasti lietus un orkāni te plosās līdz oktobrim un tad maijā tas viss atsākas.
Un vēl mēs vienu svētdienu bijám mazā pilsētiņā, kur studenti palídz realizét sociālo attīstības projeku. Visu dienu vietējie darbojās grupās un mēģināja rast risinājumus esošajām problēmām. Man tur bija fotogrāfa loma. Bija diezgan interesanti, bet nogurdinoši. Un par godu studentiem, tika pagatavota govs galva. Es neēdu, bet tie, kas ēda, diezko laimīgi nebija.
Otrdienas mums brīvdienas un iespēja doties uz galvaspilsētu. Pirmās divas reizes man bija diezgan liela vilšanās, šoreiz trāpījām tieši īstajās vietās, un viss bija pavisam forši. Tikai pāris objekti apsktāmi. Lielākā Meksikas un labākā Latīņamerikas universitāte, kuras teritorija aizņem vien 6 kvadrātkilometrus. Tā ir pavisam cita teritorija, tur brauc vietējie Puma Bus pa brīvu un vadā studentus no fakultātēm uz metro.
es pie autobusu shēmas, cenšos saprast kā nokļūt līdz galvenajam laukumam, kur pilns ar studentiem, kuri bauda mīlas priekus turpat zālājā
Tad es biju lasījusi, ka universitātes teritorijā ir skulptūru parks/zona/džungļi. Gribējām apskatīt, kas notiek ar dabu, kad to liek mierā kopā 1985.gada. Džungļi ar ķirzakām un metāla monstriem. Bet man patika :)
Tad es izmēģināju savu baiļu robežu. Man pa molu iet jau liekas baisi, īpaši Liepājā, Pāvilostā utt. Jo es nespēju noturēt līdzsvaru un nepārtraukti jūtu, ka kritīšu. Aldo apsolīja mani nelaist vaļā, ķirzakas skrēja pa mūriem, vāveres ar turpat un es - nobijusies ne pa jokam. Parka daļa, kura sagādāja daudz baiļu, un mazu izkutēšanos, jo mūri bija visapkārt džungļu teritorijai. Kādu pusstundu soļojām apkārt.
kreisā pusē smaidīga sākumā. labā pusē aptuvenais mūra augstums.
skulptūru 'dārzs'
Pēc mazas universitātes apskates secinājām, ka tā ir milzīga teritorija ar daudz studentiem - apm. 180 000 zinot griboši jaunieši tur pulcējas ik dienu.
Izbaudīju pirmo metro pieredzi. Mazliet apjukām, kad sapratām, ka meksikāņi metro kartē iezīmē līniju, kura neeksistē. Maziem burtiņiem spāniski tur ir rakstīts - en construccion. Tas, protams, pabojā visus pārvietošanās plānus, bet maza jautrība garantēta. Tas tautiešiem, lai lēnām aprastu ar metro pārmaiņām. Un beidzot es redzēju, kā funkcionē sieviešu un bērnu metro vagons. Ļoti piemērots, ja ceļotājas ir nemeksikāniska izskata. :) Un valdības uzraksts, ka metro biļete maksā patiesībā 9 peso, bet valdība Tev tos 6 neliek maksāt, jo ir ļoti laba. Arī liek sajusties mazliet labāk. Vismaz pasmaidīt plakātam un arī visiem tiem, kas meksikāņiem atgādina, cik svarīgi ir nebūt resniem un iet meklēt palīdzību (jo valdība to nodrošina).
zaļa daba
Ārā no metro, iekšā parkā. Drīzāk vāveru fermā. Mudž! Bet aizliegts fotografēt. Es pārkāpju likumu un mazliet pabildēju tieši tumšās vēl neredzētās meksikāņu draudzīgās vāveres. Un sen neredzēti skrejoši cilvēki lielos baros satiekas tieši šajā parkā. :)
Un pāris ielas tālāk Frīdas Kālo muzejs. Zilā māja. Pirms pāris nedēļām skatījos spāniski filmu par viņu, un muzejs tikai uzskatāmi visu parādīja un lika vairāk noticēt tam, kā agrāk izskatījās Mehiko un dzīvoja cilvēki. Krāsaini. Un galvenais tā bija viena no retajām vietām, kur darbojās atlaides studentiem, kas nav tumšmataini.
Frīdas zilā māja un zaļais pagalms
Pavisam lieliska diena, 3 labas vietas un Friday's siera uzkodas vakara noslēgumā. Tāda Mexico city man patīk.
Darba intervija, cik nu tā vispār bija intervija, pagāja pavisam ātri. Jo vajagot noskaidrot, ko vispār ar tūrista vīzu varot darīt. Advokāts sazvanīts, viss esot kārtībā. Mani topošie pienākumi ir sadarbības meklējumi Baltijas valstīs un Krievijā. Par Krieviju mazliet pievēršu acis, diez vai tik ātri saņemšos un izdomāšu, kā ar tiem īpatņiem sadarboties, tomēr Baltijas valstis ir tīri jauka nozare. Kopumā nekas spožs, būšot jāveic kopētāja un asistenta pienākumi un tā. Un atbilde pirmdien. Un tas viss laikā, kad gribēju atpūsties no universitātes. Kamēr pats darbs universitātē.
Pēc tam izdomājām izmest loku pa īpaši dārgo galvaspilsētas rajonu – Santa Fe.
Santa Fe rajoniņš. Nekustamie īpašumi īpaši dārgi.
tas tā, lai var redzēt ka tur visapkārt skaisti kalni.
un te pats iepirkumu centrs, kur pētīju publiku un modi.
Nu jā, tur bija gan blondas jaunkundzes, gan ļoti redzamas plastikas ķirurģijas izmantotājas. Kopumā smēlos iedvesmu uzšūt kādu jauku tērpu, kleitu, kreklu, lupatu galu galā. Izstaigājos pa dizaineru veikaliem un sajutu, ka vajag izmantot tepat apakšstāvā esošo šujmašīnu.
Tad vēl laiks apdomāties un sākt atsvaidzināt abas manas visbiežāk lietotās valodas šeit – franču un angļu. Gan universitātes prasa sertifikātus, gan (kā šodien noskaidroju) arī potenciālajam darba devējam tas ir svarīgs kritērijs. Laba doma bija paķert vidusskolas ‘Focus on’ un pāris gramatikas lapeles līdzi. Tomēr es gan neticu, ka es sākšu kaut ko darīt ātrāk kā kādus pāris vakarus pirms eksāmena.
Vēl joprojām saldētais jogurts, kurš kā izrādās nāk no pašas Bulgārijas, ir mans favorīts. Esot nulle kalorijas. Nu neticu! Bet gards un dārgs. Ne cik liela porcija (īpaši ja ēd divi) ar 3 mērcītēm vai piedevām ir diezgan pie 3 Ls. Bet ne jau katru dienu es dabūnu :)
Līva parasti ilgi stāv domādama pie Moyo Frozen Yogurt letes.
tā izskatās reklāmās
un tā dzīvē! :)
Un par cietumu. Plašāks apraksts par to, kāpēc, kur, kā un cik ilgi es tur pavadīju, sekos kādu citu dienu. Esmu pārāk labā noskaņojumā šobrīd. Nākamnedēļ atgūšu to augustu, kad Latvijā bija silti un te es salu un salu. Pludmale! Būs brauciens uz jūru. Ļoti gaidu. Un ja vēl viss ar darbiem izvērtīsies lieliski un man nevajadzēs kaimiņu puikām mācīt angļu valodu un pašai iet uz spāņu valodas kursiem. Man tomēr ir cerība pašai iemācīties. Un galu galā, mana pieredze cietumā rāda, ka nav nekādu problēmu, ja tu saproti gandrīz visu, bet pateikt vari tikai to, ko pati gribi.
Par modi (īpaši Madai :)) – te tāda īsti nav. Ja nu ir tad Zara, Mango ir pats labākais ko es varu novērot. Un to pašu, kad ciemojos Aldo universitātē. Parasti 3dienas pēcpusdienās esmu tur, jo ir pavisam interesanta lekcija un jauks pasniedzējs, kurš interesējas arī par manu viedokli aktuālajos jautājumos. Un Starbucks! Izmantoju iespēju paķert kādu kafiju universitātes pavisam pieticīgajā Starbucks.
Un projekti. Tie ir pavisam forši un reāli. Vienu pēcpusdienu aizbraucām uz aptuveni stundu attālo ciematu, un varēju apskatīt vismaz no sētas puses, kā dzīvo vietējie. Tie, kas īstie iedzīvotāji. Tīrīgi un kārtīgi un vērsti uz sadarbību, jo visi tur laukos grib dzīvot lētāk un labāk.
kā es atceros ciematiņu. sunīši ceļmalā. vabolītes turpat. darba grupa. bioloģiskās iekārtas. saimniece cep kukurūzas cepumus. un saimnieks ar visiem cienājas.
Projekti ir saistīti ar bioloģisko lauksaimniecību un saimniekošanu vispār. Kā izmantot lietus ūdeni, attīrīt saimniecības ūdeni, uzbūvēt krāsni, kura ilgi saglabā siltumu. Govs sūdus pārvērst gāzē mājsaimniecībai. Tualeti uztaisīt par ekoloģisko mēslojumu radīšanas vietu un tml. Un studentiem ir iedots redzams reāls projekta ‘melnraksts’. Un grupām ir jāattīsta tā, lai būtu vieglāk un ērtāk lietot un visi gribētu savās mājās šādu saimniekošanu.
apskatām un izvērtējam projektus
Arī tajā ciematiņā es biju dīvaina. Ar lielu fotoaparātu un blondiem matiem. Un savas neapķērības dēļ paprasīju papildus kukurūzas cepumus uz mājām. Pēc jaukas pasēdēšanas, kas sekoja īpašuma apskatei un projektu vērtēšani, man saimniece jautā, vai man garšoja cepumi un kaut ko vēl (ko es nesadzirdēju). Es, protams, jā. Un man tiek iedots maisiņš ar pavisam garšīgu kukurūzas izstrādājumu.
Arī šīs brīvdienas pavadījām vasaras mājās Cuernavacā un došanos uz turieni es vienmēr gaidu ar lielu prieku, jo tur termometra stabiņš vienmēr ir tuvu, tuvu (naktī) un diezgan daudz pāri (dienā) divdesmit grādu atzīmei. Bet manas problēmas ar lietus dieviem vēl nav atrisinātas un arī tur debesis klāj gandrīz nesaraujama pelēku mākoņu kārta. Toties ir silti! Sestdienu nodzīvojam pa mājām, galu galā pārbrauciens pār kalniem mani joprojām apgādā ar regulārām galvassāpēm vismaz pāris stundas pēc ierašanās vasaras pilsētā. Uzņemos pusdienu gatavotāja pienākumus un mazliet iemarinēju vistiņu un uztaisu zaļos salātus. Jāsaka, ka pēc mana pirmā gastronomiskā kultūršoka, es vienmēr ar prieku gatavoju to, kas man garšo. Un to, kas ir vairāk kā liellopu gaļa ar sarkanām sardelēm, ietīta tortiljā. Ģimene saka, ka es būšu ievazājusi veselīgu dzīvesveidu. A, bet es domāju, ka visas tās sodiņas, ko viņi patērē ikdienā, uz neko veselīgāku, kā mazāks gaļas patēriņš, nenorāda.
Iepriekšējais barbekjū (pietrūkst sarkanās sardeles tikai) - katram paredzēti 2 gab.
Tad es drosmīgi ieģērbjos savā peldkostīmā, uzjaucu citronūdeni (bez cukura, iedomājieties?! Jo reāli, kā var dzert kaut ko, kas nav salds.. vai nav sodiņa, koliņa, spraitiņš?!), paķeru pludmales krēslu un domāju mazliet sasildīties saulītē. Īss gan tas prieks bija, tik īss, ka es pat vēl joprojām neesmu kārtīgi izmēģinājusi jauno baseinu. Zinu tikai to, ka kājām ūdens ir par aukstu, ja nav saulītes.
<- Man pie kājām sākas bedre (kāpēc, par to lasīt uz beigām)
Un tad mēs turpinājām savu Dr.House maratonu, kamēr ārā zibeņoja zili lillā visas debesis. Un pērkons bija tik skaļš, un māja drebēja. Bet zibens reti kad trāpot kādā savrupmājā, tā es sevi mierināju.
Svētdiena bija tikpat mākoņaina, tāpēc izdomājām, ka jānoskatās jaunā meksikāņu/argentīniešu kopražojuma komēdija. Jāsaka, ka pieredze Francijā mani nebija izmācījusi kārtīgi – vietējās komēdijas būs ļoti maz smieklīgas kārtīgai latvietei. Kinoteātris tālu, sakāpjam mašīnā, divu meksikāņu un vienas latvietes sastāvā un šķērsojam pilsētu. Kinoteātri arī te visbiežāk ir lielveikalos. Visi ar saviem džipiem smuki sabrauc, lielajā iepirkumu centrā tomēr nemaksā par stāvvietu un dodas izklaidēties. Parasti par stāvvietu ir jāmaksā, pat pie vietējiem Rimi un citiem veikaliem gandrīz vienmēr ir maksas stāvvietas. No eres tu, soy yo (Tā neesi tu, tas esmu es) prasām trīs biļetes, samaksājam, bet biļetes meitene nedod. Saka, ka pie šī lodziņa biļetes beigušās. Hm, līdz filmas sākumam tieši 40 minūtes. Kad gribam iet uz zāli, lai pasaucam meiteni, viņa pateiks, ka mēs samaksājām. Mēģinām pārliecināt viņu vismaz uz kādas lapiņas to uzrakstīt, jo te kino biļetes nav lēts prieks. Meitene ietiepīga – atcerēšoties.
Sasaldētā jogurta jeb jogurta saldējuma laiks. Laikam pats garšīgākais sīkums, ko esmu atradusi šai zemē. Mazliet skābens un ar divām piedevām pēc izvēles. Un pēc reklāmām šķiet, ka arī viena no vienīgajām puslīdz veselīgajām precēm, kas meksikāņiem iet pie sirds. Un tad dzīvnieciņu veikals! Lai nu kā, te tos mazos suņukus nemoka, ar viņiem spēlējas un gandrīz visi vienmēr ir jau rezervēti. Es vienmēr eju papriecāties kā mazie kucēni kož cits citam ausīs un astēs.
Beigās ar biļetēm viss bija kārtībā, filma nebija pārāk liela komēdija, un brīvdienas bija siltas. Negribējās braukt atpakaļ uz lielo, auksto māju. Cuernavaca ir pavisam forša pilsēta!
ar daudz strūklakām
ekstravagantām dāmām, parasti zābakos
vabolītēm visur, visur
gājēju ielām
un tauriņiem pie mana loga :)
Tomēr visu skaistumu pabojā meksikāņu strādnieku nepārspējamais stulbums, neizdarība un vienaldzība. Tātad, vispirms uzbūvē baseinu, tad, neizmazgājot un nepārliecinoties, ka viss ir kārtībā, tiek salaists ūdens. Vēlāk top skaidrs, ka tīrāmā sistēma nemaz tik jaudīga nav, ūdeni mainīt ir dārgi un ieteikts to ir darīt reizi 5os gados. Nu nezinu, liekas jau, ka varētu tomēr biežāk. Tad nu pēc divām nedēļām tiek uzklāts zālājs, jā, nu tā pa tādām strēmelēm. Zālājs skaists. Tomēr beigās izrādās, ka baseinā tomēr ir caurums. Atnāk vien čalis (kamēr mēs visi bijām prom) izrok caurumu, izārda zālāju (kurš vēl nebija ieaudzis) un izbraukā zālāju, kas atrodas iebraucamā celiņa malā. Par to neviens netiek sodīts, visi ir mazliet dusmīgi. Mēs ar Aldo dodamies uz veikalu un mums palūdz nopirkt koliņu strādniekam. Viņam vajadzēja ar mietu pa galvu, nevis koliņu!
Pagalms, kad neviens caurumu nebija atklājis
Tagad zālāja vidū ir liela bedre, viens cits un otra cits draugs strādniekam domā, ka caurums ir aizlāpīts. Un vēl kaimiņiene ik pa laikam palūr, vai uz piemājas ceļa nav atkal iztecējis baseina ūdens. Kundzīte manas nesimpātijas iemantoja brīdī, kad es plēsu no žoga nost vecos kokus. Neaicināta ievilkās sētā un sāka uzdot dīvainus jautājumus. Kad man apnika, teicu, ka nerunāju spāniski. Ar to nebija gala. Kā es varot nerunāt spāniski?! Un kas es vispār esmu?! Nu re, kā beigās izrādās viņa jau ir pati sevi uzaicinājusi uz nākamo pikniku. :)
