Iesākumā man piramīdas kā tādas neinteresēja. Bet tas bija iekļauts manā ‘must see’ objektu kategorijā. Un nekas jau tik traks nebūtu, ja es sāktu ar mazāko un tuvāko apskati. Tad nu vienu sestdienu devāmies izpētē. Jau izkāpjot no mašīnas, sadraudzējāmies ar diviem suņiem. Vietējām klaidonēm - suņu māti un meitu.
Kā vēlāk izrādījās, piramīdu augšpusē aitas ganīja suņu ģimenes tēvs un dēls. Un tā viņi tur saimniekoja. Abas suņu meitenes mūs pavadīja visu ceļu, gan kāpjot kalnā, gan piramīdās. Un uzkāpjot uz galvenās un augstākās piramīdas, apgūlās un tālāk negāja. Bet uz pāris stundām man bija savi suņu draugi.
Un par piramīdām man bija mazliet mazāks prieks, kā par suņiem. Bet beigu begās visas tās zaļās krāsas un kalnu daba bija apskates vērta. Pavisam zaļa un mierīga atpūta. Tikai tikšana tajā kalnā bija pagrūta, kā jebkura fiziska slodze. Jau tā esot apmēram 2500 metru augstumā virs jūras līmeņa, katrs nākamais metrs uz augšu no manis prasa daudz piepūles un liek sirdij daudz straujāk sisties.
Šorīt laiks kā jau pierasts ir diezgan rudenīgs, vai pavasarīgs. Nevar saprast. Jo lapas ne krīt, ne plaukst. Toties lietutiņš gan mani katru dienu apciemo. Un es par to nebrīnos nemaz. Mehiko biju ieklīdusi foto izstādē – daudz bilžu par dzīves realitāti un ikdienu no Meksikas ziemeļiem līdz pat Argentīnas dienvidiem. Ilgi nepameta pavisam dīvaina sajūta, tos briesmu skatus ir grūti pieņemt, ja tu atrodies tam visam blakus. Bet, ne jau par šausmām bija tā lietus doma. Izrādās, ka kaut kur šajā reģionā dzīvo iezemiešu cilts, kur sievietes rituālu ietvaros plūcas, kaujas un spārdās, lai iegūtu lietus dievu labvēlību. Skaidrs, ka darbs uztverts nepārprotami un nu es katru dienu mirkstu lietū.
Pati Mehiko bija vēl dīvaināka, kā visas tās raganu būšanas un zīlēšanas saloni. Ja vien tas prieks būtu lētāks, es arī gribētu no ogļu melnas tantiņas dzirdēt jaukus pareģojumus. Tas viss kopā tomēr ir dikti skaisti – mani lēnām un nepiespiesti iepazīstina ar citas pasaules vēsturi, attīstību un tradīcijām. Manai latviešu mentalitātei tomēr ir diezgan grūti saprast, kā ikdienā sadzīvo visādas pagānu tradīcijas (kas tomēr ir mazliet spilgtākas par latviešu Māru un citām dievībām) un stingrs katolicisms.
Te tomēr viss ir nepareizi (man). Šo ideju es jau vairākas dienas maļu cauri. Tīri teorētiski nepareiza. Jo es esmu citā pasaulē, citā kultūrā, citā domāšanā un saprašanā. Es esmu ienācējs. Tik sveši es laikam nebiju jutusies – Eiropa tomēr ir Eiropa. Un vēl mazā apstāšanās Ņujorkā. Te ir tik citādi. Un man ir jāadaptējas, jo citādāk nekas nenotiks. Un jāsaprot, ka es neko mainīt te nemaz nedrīkstu iedomāties.
Tas viss, ko es pirms tam biju iedomājusies, nemaz neeksistē. Vismaz šajā pilsētā. Silta kultūra tiek atstāta ielejām un piekrastēm. Kalnos cilvēki ir noslēgtāki un pelēkāki. Tomēr uz mani skatās visi. Iet puisis ar meiteni pa ielu, un man ir žēl to visu meiteņu. Un draugs blakus galīgi nemaina nodomus apstādināt mašīnu ielas vidū un mani kārtīgi nopētīt. Toties neviens neko nesaka, neuzrunā, nebļaustās. Lūr.
Kontrasti te nekad nebūs par daudz. Skaista daba tiek sabojāta ar vietējo neizpratni ar atkritumu izvešanas nepieciešamību. Bāgātās un bīstamās mājsaimnieces brauc ar autobusa lieluma džipiem, kam blakus lēnām ripinās parastie cilvēki ar vecajām vabolītēm. Tam visam ir liela pievilcība, bet tikpat lielas dusmas no manas puses. Jo tā nevajadzētu būt. Jo viņiem te ir tik daudz gan dabas, gan cilvēku, lai visi dzīvotu normāli. Un nafta. Bet tas jau ir tabū, nevienam te nepatīk par to runāt. Valdībai pieder nafta. Un meksikāņiem pieder kontrasti. Lielas slēgtas teritorijas ciematu veidā, kur dzīvo visas tās bīstamās mājsaimnieces. Krāsainas baznīcas un strūklakas.
