Piramīdu prieks.

Iesākumā man piramīdas kā tādas neinteresēja. Bet tas bija iekļauts manā ‘must see’ objektu kategorijā. Un nekas jau tik traks nebūtu, ja es sāktu ar mazāko un tuvāko apskati. Tad nu vienu sestdienu devāmies izpētē. Jau izkāpjot no mašīnas, sadraudzējāmies ar diviem suņiem. Vietējām klaidonēm - suņu māti un meitu.

Kā vēlāk izrādījās, piramīdu augšpusē aitas ganīja suņu ģimenes tēvs un dēls. Un tā viņi tur saimniekoja. Abas suņu meitenes mūs pavadīja visu ceļu, gan kāpjot kalnā, gan piramīdās. Un uzkāpjot uz galvenās un augstākās piramīdas, apgūlās un tālāk negāja. Bet uz pāris stundām man bija savi suņu draugi.

Un par piramīdām man bija mazliet mazāks prieks, kā par suņiem. Bet beigu begās visas tās zaļās krāsas un kalnu daba bija apskates vērta. Pavisam zaļa un mierīga atpūta. Tikai tikšana tajā kalnā bija pagrūta, kā jebkura fiziska slodze. Jau tā esot apmēram 2500 metru augstumā virs jūras līmeņa, katrs nākamais metrs uz augšu no manis prasa daudz piepūles un liek sirdij daudz straujāk sisties.