Kravāju mantas, pa vidam nobirdinu kādu asaru un pārsvarā ir viena doma galvā: 'kā, nu bet KĀ viss tik ātri ir beidzies?!'
Mūsu dārznieks/teritorijas apsaimniekotājs šopēcpusdien mācījās ar puikām 'fiškas' spēlēt. Visi sēdēja zālītē un smējās. Man ļoti pietrūks večuku, kas viens otru knapi studēdami tomēr lēnām stumjas uz priekšu. Jo te pensionāri nu nekādi nav agresīvi.
Ēdnīcas vecais onkulis vienu 5dienas pēcpusdienu pienāca klāt un lielā lepnā smaidā teica: Happy weekend!
Šodien klaiņojošie ielas suņi lielā barā piesējās un negribēja iet prom no vienas kundzītes, kurai acīm redzot bija kaut kas garšīgs plastmasas maisiņā paslēpts.
Braucām skatīties Monarku tauriņus, 2,5 h brauciens turp un atpakaļ. Tauriņi šogad pārceļojuši uz kalna otru pusi un tur diemžēl otra ciemata iedzīvotāji sataisījuši ziepes un valdība viņiem neļauj uzņemt tūristus. Cik meksikāniski! Pa ceļam gan dažus tauriņus redzējām, bet lielāks prieks bija iebraukt mežā, kur kalnu upe no augstas klints laužas ārā un kur pilnīgs klusums un meksikāņi mierīgi grillē gaļu. Un suņuks arī blakus ēd. Un tētis atvedis bērnus pastaigāties.
To, cik ļoti tēvi te mīl bērnus.. nav īsti izstāstāms. Pat ja var redzēt, ka pašam tik padsmit. Un visi mīl bērnus. Un gandrīz visiem arī ir. Jo bērni aug bariņos, pagalmos un kopā ar brālēniem. Citiem būtu ko pamācīties, kā ģimene ir pats svarīgākais, kas tev ir un kā neatteikt nopirkt kādu mazu nevajadzīgu mantu bērnu priekam.Tad mazais cilvēks izaudzis arī staigā priecīgāks.
..Tikko sāku kalt plānus, kad varētu atbraukt atkal te. Pirms tam gan kārtīgi iemācīšos pļāpāt, citādi skumji, ka reizēm palieku nesaprasta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru