Kādu laiku nevarēju atrast i-Poda austiņas un jau sāku izspēlēt niknus dialogus domās ar visiem, kuri varētu būt vainīgi. Iepriekšējā pieredze mani padarīja modru. Tikko ieradusies no Eiropas, atpūtusies un laimīga, iesviedu visas netīrās drēbes drēbju kastē. Tad sāku meklēt savu īpašo lillā T-kreklu, kuru paņēmu līdzi, jo tas pieskaņojās pilnīgi visām manām citām drēbēm. Meklēju kādas 2-3 nedēļas, jau biju sadusmojusies, kad Aldo zeķu atvilktnē uzgāju kaut ko lillā saņurcītu un pēc formas 'zeķveidīgu'. Viss mans lillā krekls bija sapleķots un ar maziem caurumiņiem!! Dusmīga vērsos pie namamātes, viņa neko man saprotamu neatbildēja. Teica, ka gadoties. Kad prasīju, mājkalpotājai, vai viņa ir kaut ko redzējusi, šī atbildēja, ka neko nezinot. Tajā brīdī es sāku klusi nīst meksikāņu pofigismu. Nekas te nevienam nav svarīgs. Mājkalpotājai par sabojātajām drēbēm un melošanu izteikts rājiens netika, galu galā visiem te viss ir LIELISKI. Pārējie krekli tika iztaipīti kleitu lielumā un es tikai priecājos, ka paņēmu tik maz drēbju līdzi. Tagad arī mana vasaras kleita/dāvana ir pazudusi. Šoreiz neviens nav atradis līķīšus. Un labi, ka tā. Domāju par to mazā indiāņu sieviete dabūtu noklausīties neprasmīgi noformulētas dusmas spāņu valodā. Pēc pirmā incidenta jau paziņoju, ka viņai nevajag aiztikt manas mantas/drēbes utt. Tas nav tapis skaidrs un kamēr esmu darbā tikmēr šī 2reiz nedēļā ierodas un visu pārkārto. Pēc tam kā traka varu meklēt kādu pazudušu auskaru vai piespraudi..
Mazas, melnīgsnējas vietējās sievietes te parasti ir mājkalpotājas un dara visu, ko izlutinātas baltādainas sievietes negrib. Kamēr augustā biju lielākoties no rīta mājās, nespēju atrast vietu, kur justies omulīgi, kamēr kāds tīra māju, kur dzīvoju. Vietējiem ar to problēmas nav. Ja tev ir bērni, tad tev arī katram būs sava auklīte un labākajā gadījumā pavārs. Kad es lepni stāstu, ka manai mātei pieder mazs uzņēmums un viņa strādā, visi bagātie un turīgie (kam ap 40 gadiem un vairāk) šausmās sarauc pieri un līdzjūtīgi jautā, vai tiešām Latvijā ir tik traki, ka viņai jāstrādā. Bagāta vīra sieva te nestrādā, viņa arī nav mājsaimniece, jo īsti neko mājās nedara. Toties dodas uz 'sieviešu klubiņu' dzert tēju un izšūt. Un komandē bērnus. Un gaida, kad vīrs iedos naudiņu. Un pat īsti necenšas izglītoties. Kamēr vīriešiem te ir visa veida vara pieejama. Sieva nepukst, jo viņas viedoklis tāpat nav īpaši svarīgs. Ja viņa kā bērnu māte tiek novērtēta, tad kā dzīvesdraugs, noteikti ne. Sieva pakļaujas un brauc dārgos un milzīgos džipos. Manuprāt, viņai nav nekādas vērtības. Auklīšu izaudzinātie bērni neskaitās.
Toties, cik visi te ir pieklājīgi! Līdzīgi kā ar aziātiem, kas nedrīkst teikt 'nē'. Arī meksikānis neteiks, tikai tad, kad būsi 500 km attālumā no mājām autoostā ar lielu neziņu, ko darīt tālāk, saņemsi skaidru atbildi, ka laikam 'es nebūšu uz vietas savā pilsētiņā, bet tu vari braukt pa A ceļu, tad nogriezties uz B un tad uz C (lieki teikt, ka man nav mašīnas)'. Man nav skaidrs, vai to dara tikai bagātie, jo ar citiem man saskare nav bijusi. Vienkāršajai tautai tomēr jāglābj nācijas slava un jābūt viesmīlīgai un draudzīgai. Un ja meksikānis tevi uzaicina uz savu pilsētu ciemos, gatavojies, ka dzirdēsi arī piezīmi, ka viesnīcas tur ir lētas. Kas viņiem kaiš, man nav skaidrs. Vismaz mani erasmus laika draugi piedāvā arī naktsmājas. Kad biju nedaudz sašutusi par jauniegūto informāciju par viesmīlīgumu, man paskaidroja, ka pat brālis uzaicinot māsu ciemos (atkal 40gadīgo piemērs), piedāvās vakarā aizvest uz vietējo hosteli.
Aldo saka, ka esmu morāli gatava lasīt 'Psicologia del mexicano' un saprast vēl vairāk. Pavisam godīgi - man vairs negribas. Ir tik liela atšķirība. Elementāra uzticēšanās un patiesums ir tas, kas mani grauž te ikdienas. Esmu atvērusies Meksikai tik, cik varēju. Nu viss, lēnām jāsāk gatavoties prombraukšanai. 16 dienas un es dodos uz dienvidiem. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru